Pierīga – demogrāfija un vide

Daudzas Latvijas ģimenes pēdējo paaudžu laikā ir piedzīvojušas šādas secīgas dzīves vietas izmaiņas:

• pārcelšanās no laukiem uz Rīgu, lai mācītos un strādātu;
• dzīvesbiedra atrašana lielpilsētā, iekļaušanās Rīgas vai Pierīgas uzņēmumu dzīvē, dzīvokļa īre;
• paliekot turīgākiem, ģimenes “ligzdiņas” vīšana Pierīgā, tur iegādājoties zemes gabalu, būvējot māju vai dzīvokli un tur uzaudzinot bērnus. Šis cikls aizvien biežāk notiek atkārtoti: Pierīgā uzaugušie bērni sākotnēji pārceļas uz dzīvi Rīgā, un tad paši apmetas uz dzīvi cituviet Pierīgā, kur, savukārt, paši audzina nākamo paaudzi.

Filma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” iezīmē tipisku latviešu ģimeni 1970 – 1980jos gados: vecākā paaudze dzīvo lauku mājās, bet jaunākās – Rīgā. Pēdējās desmitgadēs situācija pakāpeniski mainās: daudziem radu laukos vairs nav. Vecvecāki dzīvo Rīgas dzīvoklī, vecāki – Pierīgas mājās bet pats pagaidām īrē dzīvokli Rīgā.

Tomēr, lai kur arī cilvēki savas dzīves laikā nonāktu, viņi vēlas dzīvot pēc iespējas kvalitatīvu un ilgu dzīvi. Šeit lielu, Latvijā pietiekami nenovērtētu lomu spēlē vide, jo īpaši t. s. zaļā (parki, meži, pļavas) un zilā (ūdenstilpnes) telpa. Virkne pētījumu liecina, ka pastāvīga saikne ar zaļo un, jo īpaši zilo telpu paaugstina dzīves kvalitāti un paildzina dzīvi, būtiski samazina psihiskās saslimšanas riskus vai arī palīdz pārvarēt šādas saslimšanas.[1]

Iedzīvotāju vecuma sastāva atšķirības Rīgā, tai piegulošajās pašvaldībās un pārējā Latvijā

Vecuma struktūra Latvijā

Latvijā kopumā iedzīvotāju vecuma struktūra ataino Eiropas nesenajā vēsturē reti pieredzētas, kritiskas demogrāfiskās situācijas sekas – mūsu valstī ir visstraujākais iedzīvotāju skaita kritums Eiropas Savienībā, kurš pirmo reizi piebremzējies tikai 2022. gadā. Pat ja jaunākā paaudze studiju laikā un tūlīt pēc studijām neatstās Latviju, turpmāk darba tirgū būs gaidāms izteikts cilvēku trūkums (1. attēls).

1. attēls: Latvijas iedzīvotāju vecuma struktūra 2022. gadā, % no iedzīvotāju kopskaita.[2]

Vecuma struktūra Rīgā

Rīgas pilsētā situācija nedaudz atšķiras: Rīgā ir salīdzinoši mazāk bērnu, vairāk jaunākā darbspējas vecuma (30-44 gadi) iedzīvotāju un mazāk vecāka gadagājuma darbspējas iedzīvotāju (45-64 gadi). Jauniešu (20-29 gadi) un senioru (vairāk, kā 65 gadi) īpatsvars ir līdzīgs valstī vidējam īpatsvaram (2. attēls). Rīgā dzīvo 32,3% Latvijas iedzīvotāju.

2. attēls: Rīgas iedzīvotāju vecuma struktūra 2022. gadā, % no iedzīvotāju kopskaita. Pelēkā krāsā – Latvijas iedzīvotāju vecuma struktūra.

Vecuma struktūra Rīgai piegulošajās pašvaldībās

Rīgai piegulošajās pašvaldībās[3] – Mārupes, Olaines, Ķekavas, Salaspils, Ropažu, Ādažu novados, kā arī Jūrmalā aina ir citādāka (3. attēls).

3. attēls: Rīgai piegulošo pašvaldību iedzīvotāju vecuma struktūra 2022. gadā, % no iedzīvotāju kopskaita. Pelēkā krāsā – Latvijas iedzīvotāju vecuma struktūra.

Šo pašvaldību iedzīvotāji kopumā ir ievērojami jaunāki, nekā vidējais Latvijas iedzīvotājs. Rīgai piegulošajās pašvaldībās ir daudz vairāk bērnu, toties ir izteikti mazāk jauniešu. Būtu vēlams apzināt jauniešu skaita krituma iemeslus, taču iespējamie iemesli ir:

a) Rīgai piegulošajās pašvaldībās iedzīvotāju skaits strauji pieaug pēdējās desmitgadēs un, vairums tajā dzimušo bērnu vēl nav sasnieguši 20 gadu vecumu;

b) iespējams, ka Pierīgas jaunieši mācību laikā biežāk pārceļas prom no dzīves vietām uz Rīgu vai ārvalstīm.

Rīgai piegulošajās pašvaldībās ir izteikti vairāk jaunāku darbspējas vecuma iedzīvotāju (35-49 gadi) un izteikti mazāk vecāka gadagājuma darbspējas iedzīvotāju un senioru.

Rīgai piegulošajās pašvaldībās dzīvo 11,4% Latvijas iedzīvotāju un 13,8% bērnu-jauniešu līdz 19 gadu vecumam.

Vecuma struktūra ārpus Rīgas un Rīgai piegulošajām pašvaldībām

Ārpus Rīgas un tuvās Pierīgas dzīvo 56,3% Latvijas iedzīvotāju. Šī ir plašāka teritorija ar būtiskām atšķirībām, starp, piemēram, Ludzas novadu un Jelgavas pilsētu. Kopumā ir vērojamas šādas atšķirības no vidējās situācijas Latvijā: ārpus Rīgas ir salīdzinoši mazāk jaunākā darbspējas vecuma (30 – 49 gadus veci) iedzīvotāju un vairāk vecākā darbspējas vecuma iedzīvotāju un senioru (4. attēls).

4. attēls: Ārpus Rīgas un Rīgai piegulošo pašvaldību iedzīvotāju vecuma struktūra 2022. gadā, % no iedzīvotāju kopskaita. Pelēkā krāsā – Latvijas iedzīvotāju vecuma struktūra.

Daži secinājumi un piedāvātie risinājumi demogrāfiskās situācijas uzlabošanai

• Labvēlīgākā demogrāfiskā situācija ir Rīgai piegulošajās pašvaldībās. To nosaka straujais iedzīvotāju pieplūdums no pārējās Latvijas uz šīm pašvaldībām. Autora aprēķini liecina, ka rezultātā, piemēram, Mārupes novadā iedzīvotāju vecuma struktūra jau ir pašuzturoša, t.i. iedzīvotāju skaits Mārupes novadā ilgstoši (vismaz 20 gadus) turpinātu pieaugt pat tad, ja novadā vairs neierastos jauni iedzīvotāji no citurienes.
• Rīgas pilsētā un pārējā Latvijā (ārpus Rīgai piegulošajām pašvaldībām) demogrāfiskā situācija ir vienlīdz kritiska. Turpmākajos gados ir prognozējams straujš darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita kritums.
• Pārcelšanās uz dzīvi tuvajā Pierīgā ir pašu iedzīvotāju lēmums, kura pamatā ir objektīvi iemesli: vēlme kvalitatīvi dzīvot ikdienas sasniedzamības attālumā no centra ar labām nodarbinātības, izglītības un brīvā laika pavadīšanas iespējām, vienlaikus dzīvojot pēc iespējas patīkamā dzīves vidē – savā mājoklī ar dārzu vai jaunā, salīdzinoši nelielā daudzdzīvokļu mājā. Nav jēgas kritizēt šādu iedzīvotāju izvēli, toties ir jāpēta un jāņem vērā šādas iedzīvotāju izvēles iemesli, pēc iespējas cenšoties sniegt līdzīgas iespējas arī citur.
• Gan Rīgai, gan pārējai Latvijai ļoti nozīmīga būtu metropoles ikdienas sasniedzamības zonas paplašināšana. To var nodrošināt, piemēram, ērtākas dzelzceļa satiksmes attīstība visas diennakts garumā, kura ap 30 minūšu sasniedzamības zonā var iekļaut veselas pilsētas, piemēram, Jelgavu, Ogri vai apdzīvotāko Jūrmalas daļu – Kaugurus. Pašlaik ērti, jebkurā diennakts laikā ap 30 minūtēs Rīgas centru no Ārrīgas var sasniegt gandrīz tikai ar personisko automašīnu (5. attēls). Šāda metropoles “palielināšana” sniegtu plašākas iespējas, izvēloties dzīves vietu metropoles tuvumā, palielinātu Rīgas metropoles reģiona starptautisko konkurētspēju un palielinātu to pašvaldību skaitu, kuru iedzīvotāji maksā lielāku nodokļu apjomu.

5. attēls: Rīgas centra sasniedzamība 30 – 35 minūšu laikā lielākajā diennakts laika daļā, izmantojot sabiedrisko transportu vai personisko automašīnu (autora dati, 2022. gads)

• Latvijā, līdzīgi, kā vairumā citu attīstīto valstu, darbojas pašvaldību izlīdzināšanas finansējuma sistēma. Latvijā daļu no izlīdzināšanas finansējuma iegūst no finansiāli veiksmīgāko pašvaldību budžeta. Laika gaitā šo pašvaldību loks ir mainījies – diemžēl, no turīgāko pašvaldību skaita ir “izkritusi” Ventpils, toties paplašinās iemaksu veicēju – Pierīgas pašvaldību – skaits. 2023. gadā iemaksas veic astoņas Latvijas pašvaldības (tikai Rīga un tuvā Pierīga), kopsummā iemaksājot 166 miljonus EUR. Lielāko daļu – 125 miljonus – 2023. gadā iemaksās Rīgas pilsēta.
• Pašvaldību izlīdzināšanas sistēmai nav motivējošs raksturs, jo, kā rāda prakse, t. sk. ārvalstīs, to šādās sistēmās ir ļoti grūti piemērot. Rezultātā Latvijas pašvaldības ir savā ziņā “iestrēgušas” šīs sistēmas nosacījumos, un, piemēram, Rīgas budžetam šī sistēma rada lielu slogu, kas kavē pilsētas attīstību. Viens no sāpīgākajiem šīs sistēmas trūkumiem ir neparedzamība, piemēram, 2021. gadā Rīgai tajā vajadzēja iemaksāt 43 miljonus EUR, bet 2023. gadā – trīsreiz vairāk. Vienlaikus, bez šīs sistēmas atbalsta lielā daļā Latvijas pašvaldību būtu gandrīz neiespējami nodrošināt pašvaldību pakalpojumus.
• Iespējams, pašvaldību izlīdzināšanas sistēmas darbā tomēr būtu nepieciešams dot atelpu gan Rīgas, gan Rīgai tuvāko pašvaldību budžetiem, jo pašlaik arī šajās pašvaldībās ir grūtības nodrošināt pašvaldības pakalpojumu klāstu. Izveidojušos situāciju raksturo šāds piemērs:
  • Dienvidkurzemes novadā 2022. gadā pamatskolu telpu noslogojums bija 55%. Rindu uz vietu pirmsskolas izglītības iestādēs gaidīja 63 bērni, kamēr tās apmeklēja 1 509 bērni.[4] Līdzīga situācija ir vairumā citu pašvaldību ārpus Rīgas un tuvās Pierīgas.
  • Savukārt, bijušajā Mārupes novadā [5] gadā pamatskolu un citu izglītības pakalpojumu sniegšanai telpu nepietika. Rindu uz pirmsskolas izglītības iestādēm gaidīja vairāk, kā 1 500 bērnu, kamēr tās apmeklēja 1 180 bērni.
  • Mārupes novads (jaunajās robežās) pašvaldību izlīdzināšanas fondā 2023. gadā iemaksās 12 miljonus EUR. Šāda summa būtu pietiekama, lai savā novadā varētu izveidot vairākas jaunas pirmsskolas izglītības iestādes.
  • Šāda disproporcija ir saistāma ar inerci lēmumu pieņemšanā, valstij pagaidām “neapzinoties”, ka kopš 1991. gada Mārupes novada (tagadējās robežās) iedzīvotāju skaits ir pieaudzis no 19 līdz 32 tūkstošiem, un šiem iedzīvotājiem ir nepieciešama pašvaldības infrastruktūra.

Dabas vide un tās pieejamība

Lielāko daļu Latvijas aizņem vairāk vai mazāk dabiskas ekosistēmas – dabas vides Latvijā netrūkst!

No Eiropas Savienības valstīm tikai Somijā un Zviedrijā ir mazāks iedzīvotāju blīvums nekā Latvijā. Līdz šim arī Igaunija bija retāk apdzīvota, taču, pieaugot iedzīvotāju skaitam, Igaunijā iedzīvotāju blīvums ir pārsniedzis Latvijas rādītājus. Līdz ar to liela daļa Latvijas ir neapdzīvota – pat tiešā Rīgas tuvumā lielā daļā 1 km² režģa rūtiņu nedzīvo neviens cilvēks (6. attēls).

6. attēls: Apdzīvotības blīvums Pierīgas dienvidu daļā, iedzīvotāju reģistrētās dzīvesvietas, 1 km² režģis

Centrālais statistikas birojs, Oficiālā statistikas portāla karšu pārlūks

Pierīgas iedzīvotāji savu dzīvesvietu bieži ir izvēlējušies tieši tādēļ, lai būtu vienlaikus tuvu gan dabai, gan pilsētai. Zaļās un zilās telpas pieejamība viņiem ir nozīmīgs faktors, kurā ir ieguldīts laiks un finansējums. “Tukšie” kvadrātiņi kartē ir vietas, kuras ir mazāk piemērotas dzīvošanai (purvi, palienes, mežu masīvi), taču tā ir dabas vide, kas paaugstina dzīves kvalitāti tiem, kuri dzīvo tiešā pilsētas tuvumā.

Zilās telpas (ne)pieejamība

Tomēr, pat pētot karti, var ievērot paradoksālu situāciju: ja zaļā telpa Rīgai piegulošajās pašvaldībās daudzviet ir pieejama un publiski pieejami meži nereti atrodas pat cieši līdzās daudzstāvu apbūvei (Olaine, Baloži), zilā telpa ir pieejama salīdzinoši sliktāk. Pieejamību lielākiem ūdensobjektiem kavē divi nozīmīgi faktori:

• Lielceļi (Ķekava, Salaspils, Ogre un citur);
• Norobežotas privātās teritorijas (Sausās Daugavas krasts no Katlakalna līdz Ķekavai, Lielā un Mazā Baltezera krasti, daļa Lielupes krasta Jūrmalā un daudzviet citur).

Pirmais faktors ierobežo piekļuvi zilajai telpai, taču to pilnībā neliedz. Otrais faktors liedz piekļūt zilajai telpai visiem, izņemot krasta īpašniekus.

Vienlaikus, ir ne mazums labi aizsāktu ūdensmalu attīstības procesu Ādažos, Carnikavā, Ikšķilē un daudzviet citur. Kopumā labi pieejams ir jūras krasts, lai gan privātīpašumu apbūve vietām piekļuvi ierobežo.

Daži secinājumi un piedāvātie risinājumi zilās telpas pieejamības uzlabošanai

• Ir jākliedē ceļu radītā barjera starp apdzīvotajām vietām un ūdens objektiem. Pārsteidzošā kārtā ne Salaspilī, ne Ķekavā, ne Ogrē pāri lielceļiem neved neviens gājēju un / vai velobraucēju tilts. Pastāv arī iespēja veidot plašākus “zaļos” šķērsojumus, pēc līdzības ar “savvaļas šķērsojumiem” (wildlife crossings), kas veidoti, lai lielceļus varētu šķērsot savvaļas dzīvnieki. Pat viens šāds šķērsojums pilnībā mainītu vietas identitāti, piemēram, Salaspilī, padarot to par pievilcīgāku dzīvesvietu.
• Latvijā tikpat kā netiek veidota perimetrāla publiski pieejamu pilsētu kvartālu apbūve krastmalās (joprojām saglabājot piekļuvi ūdens objektiem), lai gan tā radītu pievilcīgu ikdienas dzīves vidi. Šāda iespēja joprojām ir, piemēram, Ķekavā un Ogrē. Sabiedrības apziņā ir nostiprinājies “tabu” pret šādu apbūvi gan plūdu, gan vētru dēļ, gan arī normatīvo ierobežojumu dēļ. Iespējams, pilsētu centrālajās zonās šāda pieeja būtu jāmaina, veidojot arhitektoniski spilgtu, vizuāli interesantu pilsētu tieši pie ūdens.
• Privātīpašniekiem ir jāliedz norobežot krasta zonu gar publiski pieejamiem ūdens objektiem. Dzīve ūdens objekta krastā, pat ja šis zemes īpašums ir dārgāks, ir īpaša privilēģija, kas īpašniekam rada papildu pienākumus, t. sk. paciešot ka zemes joslu gar krastu lieto arī pārējā sabiedrība un, vienlaikus, to kopjot. Savukārt, pašvaldībām ir jārada iespēja pakāpeniski nodalīt un atpirkt zemes īpašumus gar ūdens objektu krasta zonām.

[1] Apkopojošs raksts par šādiem pētījumiem ir: Mathew P. White, Lewis R. Elliott, Mireia Gascon, Bethany Roberts, Lora E. Fleming. Blue space, health and well-being: A narrative overview and synthesis of potential benefits. Environmental Research

Volume 191, December 2020. https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0013935120310665

[2] Darbā izmantoti Centrālās statistikas pārvaldes dati.

[3] Autors šeit neizmanto Pierīgas statistiskā reģiona datus, jo lielai daļai šī statistiskā reģiona nav cieša ikdienas sakara ar Rīgu.

[4] Dienvidkurzemes novada izglītības nozares attīstības stratēģija 2023.-2028. gadam, 1. redakcija.

[5] Mārupes novada izglītības attīstības stratēģija 2020.-2026. gadam.