Zilās labbūtības vēstneši – ūdensmalu kopienas

“Vieta kā enkurs satur mūs kopā. Vismaz divreiz gadā izgrozām kalendārus, sabraucam no visām malām un satiekamies talkās. Un sakopjot, mēs arī izglītojam. Patiesībā tā tas nav grūti, Tu pacel dibenu, paņem grābekli, lāpstu, aizej, izdari un tad tur ir kārtība – tālāk atliek tikai to uzturēt,” stāsta Sandra Zilberta, biedrības “Ūdensmalu attīstībai” dibinātāja un valdes locekle.

Publikācijas teksta autore Signija Elste, publicēts žurnālā “Ūdens malas”.

Nevalstiskā organizācija, kas Ķekavas pusē darbojas kopš 2016. gada, par saviem mērķiem izvirzījusi drošu un sakoptu ūdensmalu izveidi Latvijā, sabiedrības izglītošanu par drošību uz ūdeņiem, sadarbību ar pašvaldībām par ūdensmalu attīstības iespējām, kā arī ūdenssporta un ūdenstransporta veicināšanu Latvijas ūdeņos. Ar lielu neatlaidību un vienotu komandas darbu, piesaistot Eiropas Savienības fondu programmas LEADER finansējumu, biedrībai izdevies labiekārtot divus krastus: Kažoku ciemā pie Misas iekārtota atpūtas zona aktīvā ūdenssporta cienītājiem, bet Sausajā Daugavā blakus Ķekavas oficiālajai atpūtas vietai iedzīvotājus un airētājus priecē sakoptais Sudrabgārņa krasts.

Kā biedrībai izdevies rast dzirdīgas ausis un redzīgas acis pašvaldības gaiteņos un kāds ir Sandras redzējums par ūdensmalu iekļaušanu pilsētvides attīstības plānos?

Ar sirdi un dvēseli par airēšanu

Biedrības aizmetņi meklējami pirms septiņiem gadiem Lucavsalas airēšanas bāzē. Satiekoties vairākiem vecākiem no Ķekavas, Doles salas, Rīgas un Pierīgas, kuri krastā sparīgi atbalstīja savas atvases sporta skolas “Rīdzene” gaitās, radās likumsakarīgs jautājums – kur jauniešiem, kas vēlas turpināt airēšanu hobija līmenī, trenēties pēc sporta skolas beigšanas? Izrādījās – šādas vietas nav. Taču potenciālu jaunieši saskatīja turpat Daugavā – posmā starp Ķekavu un Doles salu, daļā, ko dēvē par Sauso Daugavu. Šeit atrodas upes atzars, kas pirms Rīgas HES uzbūvēšanas bijusi īstā Daugava.

Ņemot vērā, ka konkrētajai upes daļai šobrīd priekšā ir slūžas un ūdens plūdums nav tik intensīvs, sausā Daugava atrodas aizvējā, nav ļoti dziļa un paver brīnišķīgus skatus. Turklāt tai nav raksturīga arī strauja ledus aprite, kas pavasaros varētu noraut iespējamo krastu apbūvi un labiekārtojumu.

“Sākotnējais mērķis bija organizēt airēšanas sacensības Sausajā Daugavā, lai jaunieši varētu turpināt sportot, papildus pieliekot klāt neformālās mācīšanās komponenti sporta izglītībai – radīt vietu, kur jaunieši turpina savas sporta gaitas pusprofesionālā vai vaļasprieku līmenī. Šis posms līdz galam tā arī neizdevās, jo airēšanas bāzes izveidei apstākļi nebija tik labvēlīgi un arīdzan novada palīdzība tik tālu nesniedzās. Tomēr mierā nelikāmies, sekojām finansējumam. Ūdens sportistiem ir vajadzīga vieta ar atbilstošu infrastruktūru, no kuras ieiet ūdenī – vai tā būtu ziemas peldēšana, vai tā būtu airēšana ar laivām, kam ir ķīlītis. Ja krasts ir stāvs, Tu nevari no tā iekāpt laivā, Tev vajag pontonu vai kāpnes, lai civilizēti tiktu pie krasta. Ir vajadzīga vieta, kur piebraukt ar auto, uz kura stāv konstrukcijas. Ir vajadzīgi steķi, kur laivas un SUP apžāvēt. Visi šie elementi šķiet tik vienkārši, bet patiesībā tas kādam ir jāuztaisa – un diemžēt Ķekavas novadā tas iepriekš nebija izdarīts. Mums vajadzēja sakārtot vienu šādu ūdensmalu, kā rezultātā ķērāmies pie Sudrabgārņa krasta labiekārtošanas. Šo projektu Ķekavas novada dome atbalstīja, mums ļoti palīdzēja arī ES fondu finansējuma instruments LEADER, kas paredzēts vietējo lauku partnerību projektiem un ko iespējams apgūt caur Lauku atbalsta dienestu,” skaidro biedrības dibinātāja.

Biedrība par saviem mērķiem izvirzījusi drošu un sakoptu ūdensmalu izveidi Latvijā, sabiedrības izglītošanu par drošību uz ūdeņiem, sadarbību ar pašvaldībām par ūdensmalu attīstības iespējām, kā arī ūdenssporta un ūdenstransporta veicināšanu Latvijas ūdeņos.

Neapstājoties pie sasniegtā, Sandra ar domubiedriem nolēma turpināt ūdensmalu sakārtošanas misiju, kā nākamo izvēloties supotāju un makšķernieku iecienīto Misas upi un labiekārtojot vienu krastu Kažoku ciemā starp Iecavu un Ķekavu. Misas krasts lieti noder supotājiem kā starpposms, ļaujot izkāpt no ūdens, atvilkt elpu un atpūsties. Kažoku ciems ir Sandras dzīvesvieta jau 24 gadus un, dzīvojot blakus Misai, savu upi Sandra pazīst līdz kaulam vai drīzāk – asakai: “Misa ir viena no meandrētākajām un viena no garākajām straujteces upēm Latvijā, un visā upes garumā faktiski tur nav pieejamas nevienas labiekārtotas vietas. Dzīvojot šeit, pašu sakārtoto Kažociņu krastu varam arī rūpīgāk pieskatīt, jo tā tomēr ir Eiropas naudas investīcija. Nenoliedzami, ja projekts veidots par ES fondu līdzekļiem, ir jārēķinās, ka piecus gadus pēc tam šai vietai ir jāpaliek neizmainītai, atbilsošai tam iekārtojumam, kas panākts projekta ietvaros.”

Kažociņu krasta labiekārtošana izrādījās nozīmīga arī citā kontekstā. 2018. gadā negadījuma rezultātā uz šosejas apgāzās dīzeļdegvielas vedējs, un konkrētā ūdensmala bija vienīgā vieta, kur ugunsdzēsēji varēja tikt klāt Misas upei un ielikt bonas, apturot degvielas nekontrolētu izplatīšanos. Ja šādas vietas nebūtu bijis, upe visā garumā tiktu piesārņota.

Līdzdalības ieradums nav pašsaprotams – tas ir jāveido.

Biedrība “Ūdensmalu attīstībai” izvirzījusi četras galvenās stratēģiskās prioritātes, proti, sabiedrības līdzdalību, ūdensmalu kopiena potenciāla atvēršanu, jauniešu iniciatīvas un tautas sportu. Vairāki biedrības projekti pēdējo gadu laikā ir vērsti tieši uz iedzīvotāju līdzdalības aktivizēšanu, kas mūsu reģionam ir samērā neraksturīgi – nav noslēpums, ka latvietis nereti domā par savu personīgo, ne kolektīvo labumu.

Apvienojoties kopienā un paveicot divu upju krastu sakārtošanu, soli pa solim attīstās kaimiņu būšanas, brīvprātības un kolektes samešanas ieradumi. Tas ir pierādījums kopienas sadarbības spējām un kalpo par iedvesmas avotu arī citu ūdensmalu apkaimju iedzīvotājiem.

Taču kopienu darbs ir tikai viena medaļas puse. Otru veido pašvaldību lēmumi, kas ūdensmalu sakārtošanu var būtiski bremzēt. Mēdz gadīties, ka ūdensmalu kopienu pārstāvji, tostarp būvvaldēs strādājošie ūdensmalu iedzīvotāji, negrib, lai konkrētās ūdensmalas tiktu attīstītas, baidoties, ka labiekārtotais krasts piesaistīs nevēlamus apmeklētājus. Tāpat pašvaldības saskata vairāk risku nekā labuma, domājot par jaunu publisko zonu izveidi pie

ūdensmalām. Klasiskie pretargumenti skar jautājumus par dažādu apreibinošu vielu lietošanu, krišanu ūdenī un slīkšanu, kas biedrības ieskatā ir nepamatotas bažas: “Tās visas vienkārši ir bailes no tā, ka kopiena nelieto savu ūdensmalu. Ja kopiena savu ūdensmalu lieto, tad viņi, gluži tāpat kā, piemēram, jebkuri kalna pakājē dzīvojošie iedzīvotāji, savu malu pazīst un redz tikai labumu. Viņi redz veidus, kā sponsorēt vietas ekonomisko aktivitāti, pareizi strādājot ar šo savu ūdensmalu. Viņi var apvienoties kopienās, kopienas var apvienoties lielākās organizācijās un kā grupa iet pie pašvaldības, sakot, ka mums ir viena un tā pati problēma. Mums ir ūdens, bet netiek ievērots hidroloģiskais režīms, piemēram, ūdensmala applūst vai tā netiek stiprināta. Vai ūdensmala ir nepieejama privātīpašumu dēļ vai vienkārši ir aizaugusi, tāpēc nepieciešama pašvaldības palīdzība tās iztīrīšanā. Sākot ar tēmu strādāt, risinājumi atnāks.”

Vairāki biedrības projekti pēdējo gadu laikā ir vērsti tieši uz iedzīvotāju līdzdalības aktivizēšanu, kas mūsu reģionam ir samērā neraksturīgi – nav noslēpums, ka latvietis nereti domā par savu personīgo, ne kolektīvo labumu.

Sandra labi atceras laiku, kad “Latvijas valsts meži” sāka kampaņu “Ko atnesi, to aiznes” un to, cik liels atklājums tas bija cilvēkiem, aizdomājoties, ka atkritumu mešana mežā patiesībā nav akceptējama. Tas ir tikai viens piemērs, kā izglītījošs darbs ar pareizi izvēlētu vēstījuma komunikāciju spēj mainīt cilvēku domāšanu. “Tāpat Rīgai bija viens lūzuma punkts, kad atļāva darboties ielu kafejnīcām. Un arī toreiz galvenais arguments bija, ko viņi te visi nāks un sēdēs. Reizēm pietiek pārlauzt vienu šādu muļķīgu aizspriedumu un redzam, ka šodien Rīga ir skaista, draudzīga ar daudziem mazajiem biznesiem, kuri, tiesa, varbūt nodzīvo tikai vienu vasaru ar to savu mazo kafejnīciņu, bet tā ir kādam pieredze un atspaids. Atceros, kad Rīga tāda nebija, un šī pārmaiņa notika manas dzīves laikā. Iespējams, manas dzīves laikā šādu paradigmu varam lauzt arī par ūdensmalām,” retoriski spriež Sandra.

Šķetinot vietrades jautājumus, biedrība pētījusi arī citas Daugavas ūdensmalas un tūrisma maršrutus visas upes garumā ar mērķi saprast likteņupes pāreju no plaši izmantota ūdensceļa līdz apgrūtinājumam, ar kuru valstiskā līmenī neviens līdz šim nav bijis gatavs strādāt. Sadarbojoties vairākām lauku partnerībām, tapa projekts www.daugavasabasmalas.lv, kas rosina izmantot Daugavas baseina ekonomisko potenciālu.

“2018. gadā konstatējām, ka neviens nav nobraucis un iekartējis visu Daugavas ūdenstūrisma ceļu no Koškovciema līdz Mangaļsalas vārtiem. Tajā pašā laikā katram ir viedoklis par Daugavas ūdensceļu – ka tas nav izdarāms, ka cilvēki tur neganti, krastā piestāt nevar. Dzirdējam īstas pasakas, līdz paši nobraucām. Tur ir vienkārši fantastisks ūdensceļš, piemērots ģimenēm ar bērniem, piemērots plostiem un laivām.

Tās pasakas rodas tikai no negribēšanas un nedarīšanas. Diemžēl okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kara ne tikai Daugava, bet arī citas ūdensmalas Latvijā ir kļuvušas par tādām kā šķīrējām. Par tehniskām problēmām, par notekūdeņu noplūdes vietām, par papildus kreņķi pašvaldībai, kas rada galvassāpes, līdz ar ko mēs savā prātā kolektīvi šīs ūdensmalas esam norakstījuši. Līdz pat tādam līmenim, ka ūdensmalu krastos esoši nekustamie īpašumi, kuru piedāvājumam vajadzētu būt neskaitāmas reizes labākam, tomēr tiek uzskatīti par riska grupās esošiem, un tas ir galīgi ačgārni,” uzsver Sandra Zilberta.

Nevēlēšanās ūdensmalu atvērt iedzīvotājiem jau vairākās paaudzēs savā ziņā liedz to pilnvērtīgi izmantot arī pašam. Ja ūdensmala tiek slēpta no svešām acīm, īpašnieka interesēs nav to labiekārtot un tīrīt, jo skaista ūdensmala piesaistīs vairāk apmeklētāju. Nozīmīgs arguments ir arī piesārņojums – ja ūdensmala nav pieejama un brīva, tajā ir vieglāk kaut ko nopludināt, pieverot acis uz ekoloģiskajiem riskiem. Tomēr, iespējams, primārais pašvaldību aspekts pret ūdensmalu attīstību ir cits – labiekārtotais krasts kādam būs jāuztur. Kurš pildīs šo lomu? Sandra ir pārliecināta – kopienas ir spējīgas sakārtot atsevišķas ūdensmalas un turēt par tām rūpi, taču nepieciešams pašvaldības radīts mehānisms, kā iekoptās zonas palīdzēt uzturēt ilgtermiņā: “Situācija var mainīties, cilvēki var saslimt, pārvākties uz citu dzīvesvietu. Kas notiks ar šo vietu tad? Nepieciešama sistēma, kā pašvaldība var saprātīgi palīdzēt biedrībām uzturēt šīs sakārtotās ūdensmalas, vajadzības gadījumā pilnībā pārņemot savā aprūpē. Bet tas nozīmē sadarbības procesu – arī pašvaldībām nav izveidojies līdzdalības ieradums. Jāsaprot, ka kopienas un to darbs ir jāņem vērā, viņu viedoklis ir svarīgs, turklāt šīs entuziastu grupas bieži vien spēj un var izdarīt kvalitatīvāk un labāk investēt šo finansējumu.”

Dzirdējam īstas pasakas, līdz paši nobraucām. Tur ir vienkārši fantastisks ūdensceļš, piemērots ģimenēm ar bērniem, piemērots plostiem un laivām.

Ceļu vietā izvēlamies brist pa brikšņainu mežu

Latvijas gadījums, atrodoties starp trīs trīs reģionāli nozīmīgu upju – Gaujas, Daugavas un Lielupes – grīvām, nemaz nerunājot par Baltijas jūras krastu 500 km garumā, ir unikāls. Tas ir milzu potenciāls, kas valstiskā un stratēģiskā līmenī netiek izmantots ne mobilitātei, ne ūdenstūrismam, ne rekreācijai. Punktveida attīstība, sakārtojot atsevišķus krastus, piemēram, peldvietas, notiek, taču trūkst komplekss skats uz ūdens resursa pielietošanu ikdienā: “Tas ir tieši tāpat, ja mums skats uz ūdens resursa pielietošanu ikdienā: “Tas ir tieši tāpat, ja mums būtu fantastiski, kvalitatīvi ceļi, kas savieno divas pilsētas, bet mēs kaut kādu iemeslu dēļ tos neizmantotu un bristu pa meža takām. Protams, ūdensmalu entuaziastu pūles pamazām maina situāciju, darbu iegulda gan kolēģi no projekta “Upes oga”, iemarķējot ūdensceļu maršrutus, gan meža un ezeru taku veidotāji. Bet faktiski mēs sēžam uz milzīga resursa, kas šeit varētu atvest ļoti daudz naudas. Un eventuāli atvedīs, Eiropai degot, atvedīs, tikai tie būs citi noteikumi. Tātad mūsu kopienu darbs rada atvērtu jautājumu – varbūt ir vērts šīs ūdensmalas tomēr paņemt kopienām pašām un sakārtot pēc saviem noteikumiem un izmantošanas veida?”

Iepriekš pilsētvides plānošanas jautā jumos ūdensmalas ieņēmušas pabērna lomu. Vēsturiski daudzviet šosejas tikušas būvētas gar ūdensmalām, fiziski norobežojot to kā rekreācijai pieejamo zonu. Apzinoties līdzšinējo problemātiku, aktualizējas jautājums – kā ūdensmalu attīstību vērst auglīgā virzienā?

Biedrība “Ūdensmalu attīstībai” kopā ar zinošu ekspertu kopu, tostarp augstskolu mācībspēkiem un Pierīgas reģiona kopienu aktīvistiem, saredz trīs pamatrisinājumus. Pirmkārt, ūdensmalām ir jābūt pašvaldību redzamības laukā – ne vien investīciju un apsaimniekošanas plānā, bet arī ilgtermiņa stratēģijā, nosakot pieejamā finansējuma iespējas.

Otrkārt, nepieciešami skaidri ūdensmalu lietošanas noteikumi. Atkarībā no tās izmantošanas veida, krasta infrastruktūra atšķirsies, piemēram, biedrības iekārtotais Sudrabgārņa krasts prioritāri radīts sportistiem, skaidri nosakot – brīdī, kad atpūtnieks redz tuvojošos airētājus ar laivām un SUP, viņš nedrīkst traucēt sportistu piekļušanu ūdensmalai, vajadzības gadījumā pārvietojoties uz blakus esošo atpūtas vietu. Treškārt, nozīmīgs ir savstarpējais kopienu atbalsts un spēja līdzīgam saprast līdzīgo. “Tad, kad kopienas sāk strādāt, tām visām rodas absolūti vienādas problēmas un absolūti vienādi lūzuma punkti, tāda ir tā dinamika. Veidojas tāda kā savējo brālība, kur dalīties ar savu bēdu un ieklausīties citu padomos. Piemēram, Gaujas ūdensmalu kopienas vispār nesaprot, par ko ir “cepiens”, jo viņu upe vienmēr bijusi domāta laivotājiem, tas ir publisks ceļš kopš neatminamiem laikiem. Un arī “Latvijas valsts meži” gar Gauju ir labiekārtojuši visas fantastiskās atpūtas vietas, investēdami milzu naudu. Mūsu kampaņas rezultātā savukārt pie mums vērsušies veselu trīs kopienu pārstāvj, vaicājot, kā mēs spējam virzīt savus projektus. Uzaicinām ciemos, iekuram ugunskuru, uzvāram tēju un rādām – re, šeit agrāk bija milzu miskaste, kur vasarnieki meta ārā savus vecos televizorus. Tagad šeit ir kopienas dobe, mežonīga, bet skaista un iztīrīta pļava, kā arī atpūtas laukums. Ļoti sarosījušies ir daugmalieši, arī Doles sala. Biedrības iedvesmota, sarosās arī Lucavsala kur notiek, teikšu atklāti, briesmu darbi – ar vietējo kopienu vispār neapspriežoties, tiek pārrakta Lucavsalas dabas pamatne un skaistais parks, pa kluso čukstot attīstības plānus slēgtos kabinetos. Aktīva ir Jaunsila kopiena, domājot, ko darīt ar savu karjeru un vietradi vispār. Jā, daudzi par tādām vietām, iespējams, pat nezina, ja tur nedzīvo paši, bet tās visas ir aktīvas Pierīgas vietas. Un Pierīgas partnerībās vispār ir ļoti daudz ūdensmalu, kur likts uzsvars tieši uz prasmju apgūšanu upēs. Liekam iekšā ūdens dzīvi savā ikdienas rutīnā – ne tikai skrienam un ejam uz sporta zāli, bet arī airējam, supojam, peldam. Ir labiekārtotas vietas, kur to darīt,” aicina Sandra.

Uzaicinām ciemos, iekuram ugunskuru, uzvāram tēju un rādām – re, šeit agrāk bija milzu miskaste, kur vasarnieki meta ārā savus vecos televizorus. Tagad šeit ir kopienas dobe, mežonīga, bet skaista un iztīrīta pļava, kā arī atpūtas laukums.

Zilo labbūtību visiem

Nereti pie ūdensmalām veidojas paradoksāla situācijā – tām vai nu fiziski nav iespējams tikt klāt, vai arī pieeja pie upes vai ezera nodrošināta tikai caur privātīpašumu. Tādējādi iedzīvotājiem tiek liegta tik svarīgā zilā labbūtība, ar to raksturojot ūdensmalas, kur

iespējams baudīt ainavu, attīstīt prasmes,nodarboties ar sporta veidiem, kas raksturīgi konkrētajai vietai un gadalaikiem. Pētījumos secināts, ka zaļā un zilā labbūtība palīdzuzturēt ne vien labu fizisko, bet arī mentāloveselību. Turklāt pierādījumi tālu nav jāmeklē, atceroties neseno Covid-19 pandēmiju, kad par lielāko vērtību kļuva pastaigasun izbraucieni pie dabas – sevišķi iecienīti ūdens tuvumā labiekārtotās teritorijās.

Iztēlojoties Rīgu pēc 15 gadiem, Sandras galvenā vīzija ir skaidra – redzēt galvaspilsētu bez nevienas nepieejamas ūdensmalas, likvidējot stāvos betona krastus un izveidojot iedzīvotājiem draudzīgu infrastruktūru. Nosakot ūdensmalu pieejamību piecu minūšu attālumā no jebkuras vietas pilsētā, atrisinās jautājums – ko gan dod skaista krastmalas promenāde, ja pie tās nevar tikt klāt?

“Ticu, ka Lucavsala un Zaķusala būs sakārtotas un skaistas, tur ir lēzens un sekls, ir pieejamas vietas supotājiem, airētājiem, peldētājiem, ūdens motosportistiem. Redzu attīstītu laivu bāzi Lucavsalā, kur nodarbojas ne tikai augsto sasniegumu sportu, bet arī bet prasmes var iegūt arī jebkurš ūdenssporta entuziasts. Mums ir ļoti skaista Andrejsala, kas ir mirdzošā ballīšu vieta, mums ir ārkārtīgi skaistā osta,” apcer Sandra un uzsver, ka arī osta, būdama industriāla vieta, var optimizēt savu darbību un pārdomāti atvērt ūdensmalu gan atpūtniekiem, gan komercijai.

Runājot par biedrības nākotnes plāniem, Sandra stāsta: “Lai gan esam maza biedrība bez komerciāla pamata, mēs stumsim to laivu tiktāl, cik tā varēs aizstumties. Un, ja no tā kaut kas izaugs kas labs, mēs būsim tikai priecīgi. Vai tas būtu kādu paradigmu pašķobīt, vai izdosies kādu muļķīgu aizspriedumu palaist pa straumi. Uzturēsim savus divus krastus un ļoti ceram īstenot ideju par laivu bāzi Sausajā Daugavā. Mums ir sadarbībā ar LLU Ainavu arhitektiem ideja, ar kuru uzvarējām arī ideju hakatonā, mums ir izstrādāts caur Baldoni plūstošās Ķekaviņas upītes krastu attīstības plāns ar punktveida rekreācijas zonām. Ir skaista iecere uztaisīt mitrāja laipu pāri krācītēm līdz Doles salai. Un vēlreiz gribētos nolaivot visu Daugavu, apskatīt, kā daugaviešiem klājas ar visām Sēlijas salu skaistajām iniciatīvām, ar Daugavas lokiem, kā tur viss ir attīstījies.”

Saistītās ziņas

Ziņa

Sandra Zilberta: Banku, pasta, skolu un zāļu pieejamība laukos – drošības vakuums starp saukļiem

Sarūkot gan lauku uzņēmējdarbībai, gan sociālo pakalpojumu infrastruktūrai, ekonomiski aktīvie lauku iedzīvotāji tiek "dzīti uz

Ziņa

Zilās labbūtības vēstneši – ūdensmalu kopienas

Kā entuziasti sniedz savu artavu ūdensmalu veidošanā?

Ziņa

Āraišu ezerpils: vēsturiskās mācības modernajam cilvēkam

Cilvēks kopš senseniem laikiem ir saistīts ar ūdeni un tā pielāgošanu savām vajadzībām.

Ziņa

Udensmalas.lv uzstājas TV3 ziņās

Mūsu mērķis sekmēt sadarbību starp ūdensmalu kopienām visā Latvijā un attīstīt Latvijas gleznainās piekrastes.

Ziņa

Meklējam jaunas kopienas Ķekavas novadā

Pašiem jādomā par labiekārtošanu un ko darīt, lai uzlabotu sadzīvi.

Ziņa

Kopienu kustināšana

Jūti savā apkaimē kopienu rušināmies? Palīdzi tai augt! Būsim novada dzinējspēks kopā!

Ziņa

Pierīgas partnerības ūdensmalas

Vēl viena sakopta vieta pie Babītes ezera.

Ziņa

Trešie Mežinieku kopienas svētki

Gada jaukākais apkaimju un NVO saikņošanās vakars.