Daugavas muzejs — cilvēku un upes attiecību fiksācija gadsimtu garumā

Daugava nav tikai Latvijas lielākā upe, tā ir arī tās krastu iedzīvotāju vēstures tiešākā lieciniece. Upe, kuras krastos norisinājies pirmais apdzīvotības vilnis, kur plaukuši pilskalni, augušas pilsētas un celti cietokšņi. Tā pati arī upe, uz kuras vēsturiski norisinājušās cīņas par ietekmi, teritoriju, tik svarīgajiem ūdensceļiem un zvejas tiesībām. Brīžiem plašie ūdeņi mūsu prātos palikuši tik pašsaprotami, ka piemirstam Daugavas nozīmību mūsu kultūrvēsturiskās telpas attīstības procesos, tomēr atliek vien to mazliet pasaukt vārdā un tā pamostas – vai tie būtu palu plūdi, hidroelektrostaciju regulētā ūdens līmeņa atsegtie dārgumi, vai ziņas par kontrabandu – upe mums atgādina, ka turpina būt mums blakus un piedalīties mūsu dzīvēs.

Daugavas abas malas ir bagātas ar kultūras, vēstures un dabas objektiem. Tomēr tikai cilvēki, kas dzīvo pie upes, var atbildēt, vai viņi jūt piederību konkrētai vienai, nedalāmai Daugavas kultūrtelpai. Vai daugavietis no Krāslavas jūt īpašu tuvību ar daugavieti no Ikšķiles? Kopš 20.gs. vidus upe ir tikusi mākslīgi sadalīta posmos no HESa līdz HESam. Kā 2018. gada ekspedīcijā pārbaudīja projekta “Daugavabasmalas” dalībnieki, tas ietekmē arī ūdenstūrismu un vienotu skatījumu uz attīstības iespējām. Šobrīd varam novērot vairāka veida mēģinājums analizēt Daugavu pa posmiem. Visbiežāk tiek izmantota ģeogrāfiskā pieeja, izdalot Augšdaugavu, Vidusdaugavu un Daugavas lejteci. Otra pieeja ir analizēt upi, ņemot vērā vēsturiskās zemes un kultūrvēsturiskos novadus – Latgale, Sēlija, Zemgale, Vidzeme un Rīga. Tomēr visbiežāk redzam, ka stingri tiek ievērotas adminstratīvi teritoriālās robežas – katra pašvaldība rūpējas un interesējas par Daugavas krastiem savā teritorijā.

Muzeja speciālisti direktores Dainas Lasmanes vadībā centās noķert “leģendu Daugavas” vēsturi pirms un pēc lielajām pārmaiņām – Pļaviņu un Rīgas hidrostaciju izbūvēm. Tas vēl bija laiks, kad cilvēku prātos bija divu veidu Daugavas – tā, kurai dzīvoja blakus, kur nodarbojās ar zveju, dzina govis dzirdīt un gāja peldēties. Un otra – ceļa Daugava – galvenā artērija kokmateriālu pludināšanā ar plostiem, preču pārvadāšanā ar strūgām un laivām, un visi veidi, kā plato upi šķērsot. Tieši šī aktīvā pārvietošanās pa upi ļāva stāstiem rasties un ceļot tālāk, tā izplatot leģendas par Staburagu, par Daugavas klintīm un krācēm, par drosmīgajiem un mūždien riskā strādājošajiem plostniekiem, par plašajiem pavasara paliem un leknajiem laukiem, par rosīgajām pilsētām un seniem pilskalniem. Un, protams, visam pāri – Daugavas dabas vērtības, kuras visos laikos izcēluši mākslinieki, rakstnieki un dzejnieki. Daugavas muzejā glabājas un apmeklētājiem tiek rādīta galvenokārt zudusī Daugava – gleznās, neskaitāmās pastkartēs un fotogrāfijās iemūžināts Daugavas kanjons pirms applūdināšanas, vākti priekšmeti un stāsti par amatiem, kas gājuši nebūtībā līdz ar upes transporta nozīmības zušanu, kā arī cilvēku liecības par viņu attiecībām ar Daugavu.

Kādas ir šīs upes un cilvēka attiecības mūsdienās jau ir mūsu pašu uzdevums, kas jānoskaidro kopdarbībā. Kāda būs šo attiecību nākotne – tas jālemj tagad. Smelsimies vēstures liecībās, mācīsimies no kļūdām un atbildīgi būvēsim Daugavas kultūrtelpu labākai nākotnei!