Atklātā vēstule par laivu nomas biznesu

Esmu ļoti pozitīvs attieksmē pret laivošanu kā dabā pavadītu laiku – tas ir lielisks veids gan lielākiem gan mazākiem kolektīviem, ģimenēm, pāriem. Vasaras smarža, zivis, pīles, bebri, silts ūdens, laivošanas process, gan mierīgais brauciens, gan ar grūtībām, kur jātiek pāri šķēršļu joslām, avārijas ar peldēšanos un smiekliem – tas viss ir tik lieliski, tiešām!

Mūsu ģimenes māja ir salīdzinoši tuvu upes krastam, un piegulošais zemes īpašums ir simtiem metru garš gar upes krastu. Kad īpašumu nopirkām, tur viss bija aizaudzis ar džungļiem, upe pilna piekritusi ar nolūzušiem alkšņiem, veciem, bebru nograuztiem lieliem ozoliem, viss krasts sastāvēja no nātrēm, žagariem un necaurejamiem krustu šķērsu salūzušiem kokiem. To visu šo gadu garumā esam sakārtojuši, upi iztīrījuši, nolikuši kādas laipiņas, kur vasarā noiet pie upes un pamērcēt kājas ūdenī, vai lai vieglāk ielīst peldēties. Teritorija tiek regulāri pļauta, ir dramatisks kontrasts pret mežonīgo dabu, kādu var redzēt kilometriem pirms un pēc mūsu īpašuma. Īpašums sastāv no vairākām mājām, augstu mastā vienmēr plīvo Latvijas karogs, mājās durvis ir vaļā, mašīnas sētā, no upes jau labu laiku iepriekš var redzēt, ka tur dzīvo normāli cilvēki.

Un te pie šīs idilles ir jāieber viens darvas piliens. Un tie ir laivotāji. Un skaidrs, ka ne jau visi vienā maisā ir metami – protams nē. Lielākā daļa pabrauc garām un viss ir labi.

Vai, ja kādam kaut kas noticis pa ceļam – piestājas, uznāk sētā sasveicinās un pieklājīgi sarunā, kas ir noticis. Citam ir ūdens beidzies, kādam kolēģis pazudis, cits pats apmaldījies, citam uznākušas veselības problēmas, vajadzīga palīdzība. Un tad vienmēr viņš spēj sazināties cilvēcīgi, sarunāt, un mēs vienmēr, vienmēr esam palīdzējuši – zvanījuši viņu draugiem, veduši uz bāzes vietu, saukuši ātro palīdzību, devuši ūdeni, utt. Kā jau vēlreiz atgādinos, esmu ļoti pozitīvs uz šo atpūtas veidu, bet paši nekādā veidā neesam saistīti ne ar laivošanu ne tūrisma biznesu kā tādu, mēs vienkārši šeit dzīvojam.

Labākie laivotāji ir ģimenes. Viņi ir pāris laivas, vai pāris ģimenes, laivu skaits ir neliels, visi brauc, bauda dabu, situāciju, ir civilizēti, patīkami, smaidīgi un pozitīvi. Viņi māca saviem bērniem, kāda ir daba, kā var pavadīt dienu kopā. Tā ir absolūti fantastika, kaut tādi būtu daudzāk! Tad ir individuālie vienpaši, kas ar makšķeri rokās slīd pa upi un bauda dienu. Superīgi!

Un tad nāk sadaļa – “korporatīvie pasākumi”.

Daudz-cilvēku kolektīvi, kas tiek iesēdināti vienā punktā laivās un sagaidīti kaut kur citā punktā upes lejtecē. Es dzirdu, ka viņi brauc kādus kilometrus četrus pirms savām mājām un vēl kilometrus četrus aiz mājām. Kliedz, bļauj, spiedz, švilpj. Tas jau nekas, cilvēki atpūšas. Labs variants ir kad uz kādas no laivām (vai nu vienas konkrētas bara vadoņa laivas vai katrā laivā savs) tiek ieslēgtas pārnēsājamās tumbiņas un tā pilnā jaudā skandē konkrētā kolektīva akceptētos hītus.

Jautājums gan ir diezgan tiešs – varbūt ka laivošana ir dabas baudīšanas pasākums nevis diskotēka / zaļumballe / sporta spēles? Bet arī tas viss sīkums, gaumes lieta.

Problēma ir kolektīvā lietotais alkohola daudzums un bara nesodāmības, bravūrības sajūta. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet piedzērušos kolektīvu bari, kas brauc pa upi, un beidzot ierauga īsi nopļautu mauriņu (tas nekas ka tas ir pagalmā citu cilvēku īpašumā), iedomājas, ka viņi ir daudz un var uzvesties kā grib. Ka var kāpt laukā, ieriktēties tajā zaļajā mauriņā un tur kakāt, čurāt, nomest atkritumus, staigāt pa sētu, apskatīties, kas tur vērtīgs. Saimniekiem, nepatīk, nekas, mēs esam daudz, ko tu mums izdarīsi.

Daļa ierauga ka uz terases izvietoti sauļošanās krēsli – kāda runa – skaidrs ka tas ir viņiem. Nāc saimniek un un saki, ja Tev kaut kas nepatīk! Un vienmēr, pilnīgi vienmēr tas ir saistīts ar alkoholu, lielu baru un džeku dižošanos ar bravūrību.

Ir bijušas situācijas, kad nāk krastā un sitīs, kulaki dūrēs, situācija ir pilnā jaudā, labi, ka tad kāds no bara, kam mazliet vēl pēdējās prāta paliekas, tas pievāc kausli atpakaļ un mēģina nomierināt.

Situācijas ir asas, atmiņā paliekošas, kolektīvam jau arī diena izbojāta, jo konflikti nekad nav patīkams notikums, ja kolektīvs tomēr bija devies atpūtas braucienā. Iespējams, ka to nevar iemācīt, ka mēs neesam uzbūvējuši šo īpašumu viņa atpūtas nodrošināšanai, ka redzot saimnieku, vajadzētu kaut visniecīgāko pieklājības normu uzturēt (saprotu, kasa pilsētā dzīvojošie cilvēki vispār savā starpā nesveicinās, bet te ir lauki), bet pie šī vajadzētu vispār pastrādāt.

Pirmajos gados bravūrīgie kolektīvi kāpa ārā ar skaļu saukli “Tauvas josla” – ko gribu to daru! Un acīmredzami to bija pateikuši laivu nomātāji, kas pateica – 10 metru robežā no upes ir likumā noteikta tauvas josla, bezmaz vai kā kaut kāda brīvās darbības, bezlikumu zona.

Taisnība, ka ir tāds likums par Tauvas joslu. Drīkstat izkāpt, ja situācija to prasa apstākļu dēļ un iet pa to 10 metru robežā nebeidzamā garumā gar upi, ja nu radusies tāda nepieciešamība. Likumā ir pateikts sekojoši : “Tauvas josla ir sauszemes josla gar ūdeņu krastu, kas paredzēta ar zveju vai kuģošanu saistītām darbībām un kājāmgājējiem”

Bet – vai tad ir teikts, ka šeit var nokārtot dabiskās vajadzības un izmest gružus? Vai ir teikts, ka tur var kurināt ugunskuru, pieriktēties svešā īpašumā uz terases un sākt kurināt saimnieka grilu???

Saprotot, ka lielākā laivotāju daļa ir pilsētnieki, – tad piemērs – vai tad es arī uzrāpjos kāpņutelpā vienu stāvu augstāk un pie dzīvokļa durvīm “nolieku kluci” un nometu sasmērētu salveti, jo tas jau nemaz nav pie manām durvīm un vispār jau tā kāpņutelpa tāds kopējais īpašums? Pilsētā ir jāsavāc aiz sava suņa, vai tad šeit laukos, cita cilvēka sētā tas ir kaut kā savādāk? Vai vaina ir tajā, ka esam nopļāvuši zālīti un sakopuši teritoriju, tāpēc šeit tiek uzskatīts kā paredzēta pīppauze? Kāpēc neapstājies 200 metrus pirms vai neaizbrauc 200 metrus tālāk, – kāpēc tas jādara citam cilvēkam sētā? Grūtāk izkāpt, jo pakaļā nātres dzeļ?

Laivu noma biznesa uzņēmumi – mēģinām kaut kā sakārtot šo! Jūsu bizness nevar būt tikai 50 EUR iekasēšana par laivas iedošanu un savākšanu. Ja vēlaties, lai tas ir civilizēti, ir jāpastrādā, tieši tāpat kā tas ir jebkurā citā biznesā.

Man ir dažas rekomendācijas, lūdzu:

1. Iedodam uz katru laivu vienu atkritumu maisiņu. Tas izmaksā 2 centus, nu iedod viņam, lai savus gružus savāc un paņemat tos maisiņus, kad laivas sagaidāt galā. Tas ir serviss. Par cenu, ko iekasējāt par laivas nomu, tie pāris centi neko nemaina.
2. Informējam laivotājus par vispārējiem noteikumiem – informējam par to pašu tauvas joslu, bet nevis izskaidrojat tikai, ka tajā joslā drīkst izkāpt, bet ko tad īsti drīkst un ko labāk nedrīkst tur darīt. Jo saimnieks, kas dzīvo pie upes, par tauvas joslu zina visu likumu burts burtā – stipri labāk nekā tas laivotājs. Upe ir sabiedriska telpa, visi noteikumi un normas, kas attiecas uz sabiedriskām vietām, attiecas uz laivošanu pa upi.
3. Izstāstām par maršrutā paredzētajiem apstākļiem. Par to, ka būs šķēršļi, kas apbraucami, apejami, un paredzamais laivošanas laiks līdz galapunktam. Nosaucam galvenos orientierus! Paskaidrojam, ka laivā braucot, zonas telefonam nav, GPS kartes, ja iepriekš nav ielādētas, nedarbojas. Sakām laicīgi, ka būs tāds un tāds orientieris, tad zināt, esat tur un tur, līdz galam vēl tik un tik. Beigu galā – uz vienas A4 lapas izprintē katrai komandai karti – ar pildspalvu atzīmē kur kas ir, lai cilvēki saprot kur atrodas.
4. Sakarā ar to, ka laivošana pamatā notiek vasarā, tad ir diezgan garantija tam, ka ir izsludināta ugunsbīstamības sezona. Ja tāda ir, tad informējam kur var un kur nevar kurināt ugunskurus un ar kādām sekām tas var draudēt, ja to tomēr pārkāpsiet.
5. Par ugunskuru kurināšanu un telšu vietu organizēšanas – izstāstiet cilvēkiem, kur drīkst un kur nedrīkst. Tauvas josla nenozīmē, ka uz privātīpašuma zemes drīkst apmesties. Tas ar saimnieku ir jāsarunā iepriekš, un ja nav sarunāts, ir liela iespēja nokļūt nepatikšanās, pakot savas teltis un vakara tumsiņā dusmīgi laivot prom, ja saimnieks izdzīs.
6. Zinot to, ka cilvēkam savas dabiskās vajadzības vajadzēs nokārtot noteikti kādu 2-3 stundu laikā no iekāpšanas brīža, varbūt var jūsu biežāk apkalpotajos upju posmos, kas ved cauri Latvijas valsts mežu teritorijām, kādos punktos ieveidot atpūtas zonas, kur tā zāle ir nopļauta, ir gružkaste, ugunskura vieta, lai cilvēks redz, ka tur drīkst un var izkāpt. Tad var taisīt savus brūnos ringuļus strīpiņā, aplītī vai piramīdiņā. Bet tomēr sagatavot ik pa pāris stundām punktu, kur drīkst un kur visticamāk nebūs nevienam pretenzijas. Jūs – laivu nomas biznesa uzņēmēji esat tie, kas to servisu nodrošina. Jums to jāsakārto.
7. Izskaidrot laivotājam, ka ieraugot skaisti nopļautu upes krastu un augšā redzamu dzīvojamo māju – ka tie ne vienmēr ir kempingi, kas to vien gaida, ka kāds nāks viņu inventāru izmantot. Ka tur var būt nikni saimnieki, kas viņu dienu pamatīgi sabojās. Ka lai izvairās no tās zonas. Un, ja vajadzīga palīdzība, ka tad gan nevajag ne no kā baidīties, bet iet un godīgi sarunāt, jums palīdzēs cik nu vien var!
8. Mūsdienās maz tādu īpaši niknu suņu, bet to nekad nevar zināt, kas notiks, ja kāds tāds turpat augšā sētā staigā un aizsargā īpašumu. Vajag tam būt gataviem.
9. Uzrakstiet uz savām laivām uz bortiem – kam šīs laivas pieder – lai tomēr bravūrīgie prāti ir vieglāk noķerami. Tiem saimniekiem ir gan kameras, gan droni, un vispārībā, to laivu nomu kompānijas, kas apkalpo kādu konkrētu upes posmu jau nemaz tik daudz arī nav – parasti tie visi ir vietējie novadnieki. Neaizmirstiet, ka nomas punkta reklāma uz laivas borta būs visās pasākuma bildēs, ko cilvēki pēc tam savstarpēji sūtīs čatiņos un rekomendēs draugiem. Tā ir arī jūsu reklāma citam kolektīvam!
   Saprotu, ka daļai no jums mans teksts te ir kā pīlei ūdens. Es saprotu, ka nākamsestdien ap 12:00 atkal būs pilna upe ar laivām. Bet – lai šie būtu mani “pieci centi” situācijas stabilizēšanā un organizatoriskā sakārtošanā laivošanas biznesā, kas ir haotiski popularitātē uzsprādzis, bet noteikumi vai kaut kādas kārtības īsti nav.